Oooookei. Tā saka mans mīļākais podkāsteris Sems Heriss, un es, šķiet, aizgūstu viņa manierismus. Tālāk viņš turpina, un parasti izskan vārds "Housekeeping", proti, uzkopšana.
Fiziskajā pasaulē uzkopšana mani gaida pēc atgriešanās, bet tagad veiksim virtuālo. Es ar milzu pūlēm paspēju uz autobusu uz Rīgu, no kurienes rīt lidoju uz Edinburgu. Plāni grandiozi: es tur pavadīšu desmit dienas, bet tālāk gaida Rumānija, kur vēl tikpat daudz, un beigās caur Prāgu atgriezīšos Rīgā.
Kopumā šis ceļojums aizņems veselu mēnesi, un nav skaidrs, vai ir vērts uzreiz aprakstīt svaigāko, vai vispirms vajag pabeigt par Portugāli.
Droši vien visu vajadzētu darīt pēc kārtas, un tāpēc vispirms par pašreizējo. Es paņēmu milzīgu atvaļinājumu (vairāk nekā mēnesi). Šim nolūkam darbā nodevu projektu jaunam darbiniekam, lai mana prombūtne neizjauktu klientam visus plānus.
Mans garīgais un fiziskais stāvoklis ir briesmīgs, galvā migla, bet lēmumi ir tālu no optimāliem. Vienīgais, kas priecē — ir pieņemti vismaz kaut kādi lēmumi, un ir plāns. Nesen redzēju paziņu, kurš drūmi strādā par programmētāju drūmā vietējā kantorī, vietējiem pasūtītājiem. Tehnoloģijas tiek izmantotas senas, virsstundas — normāla parādība, un, lai gan nevaru zināt droši, alga, visticamāk, atstāj daudz ko vēlēties. Kad es saku, ka lidoju ceļot, saprotu, ka viņš to nav darījis ļoti sen. Nojaušu, ka arī dzīvo kopā ar vecākiem, lai gan nejautāju. Jā, tas izklausās nosodoši, bet kā gan citādi paust attieksmi? Es jūtu līdzi cilvēkam, es saprotu, cik grūti ir mainīt dzīvi, jo pats to esmu darījis vairākas reizes, lai arī ar pamatīgu čīkstēšanu. Tomēr dzīve taču ir viena — ja tu pats vismaz nepamēģināsi, neviens cits tavā vietā to neizdarīs.
Tā nu es mēģinu, lai arī iet grūti.
Kamēr manis nebūs, celtnieks veiks otro remonta fāzi — savedīs kārtībā gaiteni un virtuvi. Pēc atgriešanās mani gaida kārtējais mēnesis vai divi mocību, kamēr es tikšu galā ar sekām, salikšu mantas pa vietām un nopirkšu skapjus un plauktus. Daži no tiem, ko es izmetu, cēlušies vēl no PSRS, un izskatās atbilstoši. Kā zināms, PSRS prata taisīt tankus un kosmosa kuģus, bet ar skapjiem un žāvētājiem bija vienkārši bēda.
Kas attiecas uz manas galvas stāvokli, tad es slikti guļu – pārmērīgas tējas dzeršanas, zāļu un nespējas nolikt malā telefonu vai grāmatu dēļ. Tam pievienojas manas visuresošās, bezgalīgās sāpes, no kurām zāles palīdz tikai nedaudz (vai arī palīdz, bet pilnībā atslēdz spēju domāt un rīkoties). Miega trūkuma un sāpju dēļ ir grūti koncentrēties, ķer, kas pagadās, met prom un ķer kaut ko citu. Tā bija arī agrāk, kad vēl nebiju slims, bet tagad ir pavisam švaki.
Nezinu, vai lasītājs mani apskauž par to, ka varu atļauties remontu un atvaļinājumu uz mēnesi vienlaicīgi, bet gribas kārtējo reizi pateikt, ka esmu gatavs iemainīt to visu pret sāpju neesamību un normālu miegu vienas nanosekundes laikā. Kam kas no apredzības ticis. Kādam ģimene, kādam nauda, kādam gudrība vai miers, kādam viss uzreiz, bet kādam – nekas. Man, lūk, šāda štruntīga loterijas biļete. Mēdz būt arī sliktāk, bet tas diez ko neuzmundrina. Neko tur nepadarīsi, to var tikai pieņemt. Ja to izdara, tad vismaz emocionālais stāvoklis uzlabosies, izejot no mūsu šodienas zināšanām (vai maldiem?) par psihi.
Pēdējā laikā es pastāvīgi domāju par to, ka jādara tas, kas ir svarīgi, nevis tas, kas ir steidzami, vai ko pieprasa apkārtējā vide. Nezinu, vai man šī maksima noderēs, bet vismaz tās rezultāts ir tas, ka es atcerējos – man patīk ceļot, un, ja reiz tā, jāmēģina vēlreiz. Tagad man ir stiprākas zāles, un tas nebūs tik mokoši. No otras puses, es ceļošu viens, lai gan bieži satikšos ar draugiem dažādās valstīs. Kā dzied Dženē Aiko dziesmā pēc Sartra motīviem vienā no maniem mīļākajiem albumiem ever (tādu man ir daudz) — hell is other people (or the lack thereof). Ar tādu pašsajūtu kā manējā, apkārtējiem tiek viss negatīvo emociju diapazons — no dzēlīgām piezīmēm (bieži) līdz atklātai lamāšanai (reti). Atliek cerēt, ka kaut kādas manas pozitīvās īpašības to atsver, citādi all hope is lost.